Lovable misfits – Lī Bardugo “Vārnu sešinieks” un “Blēžu karaļvalsts”

Kazam Brekeram Kerčā nav neviena līdzīga. Mēļo pat, ka Drazu, pilsētas ielu bandas, leitnants nav īsti cilvēks. Varbūt. Varbūt arī ne, taču tikai viņam un viņa komandai pa spēkam ir ambiciozākā laupīšana, kāda vien īstenota. It kā starp citu zūksnim naudas arī pasaules glābšana no ekonomiska haosa.

Man tiešām trūkst vārdu, lai raksturotu Lī Bardugo duoloģiju Vārnu sešinieks un Blēžu karaļvalsts. Lai gan tā ir balstīta autores sērija par jaunu meiteni, kas, atklājot sevī maģisku spēku, fiktīvu Krieviju izglābj no fiktīva (un laikam seksīga? nezinu, es viņu visu laiku iedomājos kā Strupu, un, piedodiet, manus puišus, lūdzu, ar tīriem matiem un bez vajāšanas sindroma) Rasputina, nemaz nav nepieciešams to lasīt, un es to arī neieteiktu (nav jau briesmīgi, bet pasaulē ir daudz labāku darbu par kārtējo viduvējo YA).

Jau ir pagājis krietns laiks, kopš pabeidzu brīnišķīgo piedzīvojumu ar Kazu, Inežu, manu mīļo, slepkavniecisko zefīriņu Ņiņu, Matiasu, Vailenu un Džesperu, taču aizvien ilgojos pēc grāmatas varoņiem kā pēc cilvēkiem, kurus esmu satikusi ceļojumā uz kādu tālu zemi, taču pēc kopā pavadītām pāris dienām vairs nevaru iedomāties savu dzīvi bez tiem. Tik dzīvas, rotaļīgas, īstas un spraigas ir attiecības varoņu starpā. Nesaskaņas, nerakstīti solījumi, sen lolotas cerības un pārdroši sapņi dzen stāstu uz priekšu kā labi ieeļļotu mehānismu, taču ne mirkli neļaujoties paredzamībai.

Rūdītu grāmattārpu nelaime ir tā, ka lieliski apzināmies, ka, lai ir miljons veidu, kā tos izstāstīt, pasaulē ir tikai septiņi stāsti, tāpēc mūs pārsteigt ir grūti. Lī Bardugo ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad tas ir izdevies. Protams, nav tā, ka katrs sižeta pavērsiens ir ģenialitātes pierādījums, taču Bardugo prasmīgi spēlējas ar lasītājā mītošajiem priekšstatiem par žanru un tā likumiem, spējot tos pārvērst tieši lasītāja degungalā. Un, jā, duoloģija netieši māca pesimismu, jo, ja ar Kazu un viņa komandu kaut kas var noiet greizi, tā pilnīgi noteikti notiks, turklāt tas būs tikai aisberga pats galiņš, salīdzinot ar visām nedienām, kurām vēl tikai būs jāiet cauri.

Šis GIFs vienkārši piestāv “Vārnu sešiniekam”.

VĒRTĒJUMS: 5/5. Lai gan Bardugo debija par kārtējo skuķi, kura ir iesprostota jūtu labirintā starp diviem ne pārāk simpātiskiem vīriešiem, no kuriem viens ir pārsimt gadu vecs, bet otrs ar prātu ne pārāk apdāvināts, Vārnu sešinieks un Blēžu karaļvalsts ir lielisks iegansts, lai sekotu ģeopolitiskajiem notikumiem Bardugo izfantazētajā Eirāzijā.

Advertisements

Nevaldāmās domas – “Turtles All the Way Down” John Green

Sešpadsmitgadīgā Aza Holmsa dažkārt prāto, vai maz ir īsta. Uzmācīgas un dīvainas domas ir jaunās meitenes ikdiena. Viņa pati tās dēvē par mūžam savelkošos spirāli, un laikam tas arī viens no jēdzīgākajiem veidiem kā nezinātājam raksturot, ko nozīmē ciest no psihiskās slimības.

Kad pazūd vietējais miljonārs Rasels Pikets un par viņa atrašanu tiek piesolīta atlīdzība, Azas labākā draudzene Deizija pierunā viņu piedalīties bagātnieka sameklēšanā.

Ir ciniski mentālās slimības likt vienā teikumā ar “mīlīgi”, bet, piedodiet, tas ir Džons Grīns un klūpiet viņam virsū. Šarmanti, pretenciozi jaunieši, kuru traģēdijas tiek uzlūkotas caur rozā brillēm ir Grīna atpazīšanās zīme. Lai gan neuzskatu sevi par optimisti, man pašai situācija šķiet tiešām briesmīga tajā brīdī, kad vairs nav cerības. Pat slavenajā The Faul tin Our Stars, kur galvenie varoņi ir divi iemīlējušies jaunieši virs, kuriem nāve jau pacēlusi savu izkapti, cerība ir nenoliedzama.

Azai pašas domas sagādā grūtības ikdienā, taču viņas slimība neliedz jaunajai meitenei arī baudīt dzīvi, vismaz daļu no tās. Džons Grīns ir teicis, ka Turtles All the Way Down tapusi daļēji balstoties paša pieredzē ar uzmācīgām domām, tāpēc var teikt, ka autoram padevies patiess psihiskās slimības atainojums bez romantiska skatījuma uz nopietnu problēmu un lieki sabiezinātām krāsām.

Kā jau minēju, tas ir Grīna darbs. Stundām ilga pļāpāšana par kosmosu, vāļājoties jauna miljonāra zālienā, un strīdi par to, vai Zvaigžņu karu varoņi Reja un Čūbijs veidotu lielisku pāri. Varbūt uz mirkļi varoņi izraujas no savām lomām, lai ļautos instrospekcijai, taču tādu nav daudz un neviens no viņiem neprasa, kā saujiņai parastu pusaudžu var pagadīties gozēties viņu vienaudža miljonāra iekšējās pasaules traģēdijā. Viens no stāsta spēcīgākajiem momentiem ir, kad Aza it kā pāriet meta līmenī, lūdzot autoram, lai pārstāj viņai likt ciest.

VĒRTĒJUMS: 5/5. Es noteikti gribēšu pārlasīt Turtles All The Way Down. Ir kaut kas, kādēļ nevaru turēties pretim tam Džonam Grīnam raksturīgajam pretenciozu un mazliet dīvainu jauniešu mikslim.

Ūdens tiesa – “Ūdens atmiņa” Emmi Iteranta

Noria ir tējas meistaru dzimtas atvase, kura pati gatavojas ieņemt tēva vietu kā ciema tējas meistare. Tomēr tā ir pasaule, kur ūdens pieder armijai, tādēļ totalitārā vara ar aizdomām sāk uzlūkot tējas brūvētājus, kuru gatavotajam dzērienam ir tik svaiga garša kā nekur.

Šī nav distopija, kur pasauli izglābj pusaudžu mīlestība. Un labi ka Emmi Iteranta savā romānā izvairās no izlikšanās par kārtējām “Bada spēlēm” vai “Citādajiem”, vai ko tik vēl ne, jo Norias varone un viņas būtība nebūt nav kāda sistēmu grāvēja un piedzīvojumu meklētāja.

Romāns nes jo lielāku aktualitāti, ja paraugās uz tā pasauli. Tā ir mūsu zeme, ko aprijis ūdens, taču ūdens ir deficīts, ko iedzīvotājiem strikti dozē armija. Pārkāpt šos noteikumus ir noziegums, par ko draud nāve. Tā ir viena no iespējamajām nākotnēm, par ko augstās balsīs varētu runāt zvērināti sazvērestības teoriju piekritēji, bet pieklusinātākos toņos kā iespēju pieminēt pārdrošāki zinātnieki, runājot par pārmaiņām, kas varētu sekot, ja turpināsim dzīvot kā līdz šim. Ne velti saka – nākotnē karos ūdens dēļ.

Stāsts ir rāms un saldsērīgs. Tā gaitu var salīdzināt ar rāmu ūdens plūdumu, lai gan tas nebūt nenozīmē, ka stāsts ir garlaicīgs. Arī šādam stāstam var piemist spriedze, kas liedz pārāk ilgi atrauties no tā vēstījuma.

Pati galvenokārt lasu angļu un amerikāņu literatūru ar nepārprotamu noslieci uz populāro galu, tāpēc vēl lielāks prieks, ka manā redzes lokā nonāca kaut kas no kaimiņiem somiem. Vēl jo vairāk tāds darbs, kurā izpaužas ziemeļnieku, kuriem tik ļoti pūlamies piederēt, mentalitāte.

VĒRTĒJUMS 5/5. Ir lietas, kurām nevar pretoties. Liktenis, nāve un, jā, arī ūdens plūdums. Iterantas atainotā skarbā pasaule, Norias traģiskais stāsts un spēcīgais attiecību kodols tā vidū vēsta par lietām, kam nevar pretoties, taču tas nebūt nenozīmē skumjas.

Somu rakstniece Emmi Iteranta ir Tamperes un Kentas universitāšu absolvente, publiciste, teātra kritiķe un sabiedrisko attiecību speciāliste. Autore raksta gan somu, gan angļu valodās, un abās ir izdoti arī viņas darbi. Pašlaik Iteranta dzīvo Kentenberijā, Lielbritānijā.

Trauslās šausmas – “The Nest” Kenneth Oppel

Stīvens ir trīs bērnu ģimenes pirmdzimtais. Viņam ir māsiņa Nikola un nesen kā piedzimis brālītis Teodors. Puika gan visu laiku brālīti sauc par mazuli, baidīdamies no zaudējuma sāpēm, kas apdraud ģimeni, jo Teo ir vāja veselība. Tad kādu nakti Stīvenu uzrunā lapsene no piemājas pūžņa, piedāvādama visu vērst par labu.

Šis arī nav stāsts, kurā Stīvam būtu iespēja skriet pie vecākiem un sūdzēties par lapsenēm kokā. Tiesa, brīdī, kad tas tiek darīts, nāk arī solījumi noņemt lapseņu pūzni, taču, ieminoties par sapņiem, kuros kukaiņi runā ar puiku, Stīvens tiek nosūtīts pie psihoterapeita un viņam pat draud medikamentu izrakstīšana. Šis ir kārtējais gadījums, kad grūti noticēt tam, kas ir īsts un kas nav.

Neviens nav ideāls, bet tāda ideāla nemaz nepastāv, lai gan te lapseņu karaliene iebilstu, ka tās ir galīgas muļķības. Viņas tev pagatavos jaunu, perfektu bērniņu, lai sev iegūtu veco, slimīgo, trūkumiem pārpilno mazuli, kas iespējams arī pieaudzis prasītu daudz uzmanības un pūļu.

Lielu daļu romāna īsti nesaproti, kas notiek un kurš melo. Pat beigās vairākkārt jāpārdomā, vai Stīvens rīkojās pareizi. Ja vecāki nekad nepamanītu, ka viņu mazulis ir iemainīts, vai tas neaiztaupītu krietnu devu ciešanu un darba, ko prasītu slimīgais bērns? Neviens nav ideāls un tam ir sava maksa, dažkārt smaga, citkārt viegla, bet vai, ja Teo nekad tā arī nepaliktu labāk, vai Stīvens būtu izšķīries palīdzēt lapsenēm?

Fū, pat pieauguša cilvēka prātu autoram izdodas piepildīt ar iedomu lapsenēm, kas neliek miera.

VĒRTĒJUMS: 4/5. Man ir grūti runāt par bērniem un bērnu grāmatām, taču šī ir itin jauka lasāmviela, ja patīk, piemēram, Nīla Geimena tumšā literatūra, jo, ak, tētīt, tā kanādiešu autora Keneta Opela darbam netrūkst.

Opela vārds latviski lasošajiem visticamāk nav plaši pazīstams un vairāk raisa asociācijas ar automašīnu marku, nevis kanādiešu bērnu rakstnieku. Arī es par viņu dzirdēju pirmo reizi tikai dabūjot šo grāmatu par pliku paldies Vācijā no koju biedra, kas izmisīgi vēlējās atbrīvot savu dzīves telpu no grāmatām. Pārsvarā Opels, kurš publicētā autoru sabiedrībā ielauzās caur paziņu, kurš pazina slaveno Roaldu Dālu (ak, ja katram no mums būtu tik spēcīgs sociālais kapitāls), kurš, izlasījis jaunā rakstnieka manuskriptu, ieteica to savam aģentam, galvenokārt raksta tieši bērniem un jauniešiem. Viņa bibliogrāfijā ir vairāk nekā 30 darbi, no kuriem tikai viens veltīts pieaugušo auditorijai.

Mirkli par vēlu – “Bannija Manro nāve” Niks Keivs

Bannijs Manro, padzirdot par akciju #MeToo, droši vien būtu sašutis. Nu feminisms ir aizgājis par tālu, viņš paziņotu savam izvirtuļu drauģeļu baram, kuri droši vien, būdami iereibuši vai nu no kāda stipra alkoholiska dzēriena, vai kokaīna, nemanītu sava drauga raizes. Feminismam nebija ne vainas, kamēr tas ļāva glītām, jaunām sievietēm vilkt mini svārkus, stringus, pieguļošus džinsus un nevilkt krūšturi, nodomātu izlaidīgais kosmētikas tirgonis. Tiesa, ja pareizi esmu sapratusi Banniju Manro, viņš diezin vai būtu personāžs, kas aizdomātos par politiskajām ideoloģijām un to, ka feminisms ļauj sievietei izvēlēties vilkt krūšturi un miņuku vietā dot priekšroku brīvam, visu ķermeni nosedzošam apģērbam.

Bannijs Manro ir ceļojošs tirgonis ar kosmētikas paraugu portfeli padusē un mūžīgi dunošo libido galvā un staklē, ko pieklusušu ātri var ierībināt teju jebkura garāmejoša pubertāti sasniegusi sieviete un domas par pretējā dzimuma dzimumorgāniem. Tādēļ Bannijs ir neglābjams laulības pārkāpējs, kas romāna sākumā līdz pašnāvībai noved viņa ar depresiju sirgstošo sievu Libiju. Palicis viens ar dēlu, Banniju Junioru, un skumjām, Bannijs dodas ceļā.

Par spīti tam, ka Bannijs lielisks piemērs tādam vīrieša tipāžam, ko nicināt, tas manī neizraisīja tik spēcīgu pretreakciju, kas liktu man grāmatu lidināt pret sienu un lūgt kādu mācītāju iesvaidīt to ar svēto ūdeni. Var to saukt par kritisko domāšanu, jo tas, ka Bannijam manā prātā bija Keiva seja, nebūt nenozīmē, ka arī autors ar savu varoni dala arī raksturu. Var to saukt arī par ticēšanu cilvēkiem, jo negribu domāt, ka Keivs ir tikpat nožēlojams cilvēka radījums kā viņa radītais varonis.

Tajā pašā laikā Banniju nevar saukt par ļaunu cilvēku. Viņa rīcība ir nicināma un nekādā veidā pareiza, taču to viņš nekad nedara ar nodomu kādam ieriebt. Bannijs vienkārši tāds ir. Viņš ir tipāžs, kurš teiktu, ka viņš tā rīkojas, jo mīl sievietes un neviens sievietes nemīl tā kā viņš, nemaz neapzinoties, kādas sekas ir viņa rīcībai un uzvedībai. Viņš mīl savu dēliņu, lai gan šī mīlestība ir vāja un greiza kā tundrā izaudzis bērziņš. Viņš mīl savu sievu, taču paša daba šīs attiecības ir iznīcinājusi un sievu aizvedusi kapā.

Tomēr Bannijs ar laiku apzinās savas kļūdas. Tiesa, tad jau ir par vēlu, un viss ir beidzies. Bet varbūt tas arī ir vienīgais mirklis, kad tādi cilvēki kā Bannijs var saprast, ka līdz šim nav dzīvots gluži pareizi. Varbūt arī viņi to neapzinātos pat mirkli par vēlu. Tur arī mīt žūpu, meitu ģēģeru un citu neliešu dzīves traģika, ko Keivs atspoguļojis savā romānā.

Bannija Manro nāve nav stāsts, ko bieži pārlasīt. Tā ir tumša un brīžiem nesaprotama (tiesa, teic, ka salīdzinot ar And Ass Saw an Angel tā nebūt nav tik tumša), bet to lasot ar devu kritiskās domāšanas par Bannija tieksmi fantazēt to var arī izlasīt. Pati biju pārsteigta, cik raiti un ātri pabeidzu Keiva otro romānu un ka Bannija tēls, kreklā ar neglītu rakstu, sasvīduša ķermeņa aromātu, atjauktu ar lētām, spēcīgām smaržām un alkohola dvingu, mani nevajāja arī naktī manos murgos.

VĒRTĒJUMS 3,5/5: Nenoliedzami spilgts romāns, kas manī atkal iededza pieklusušo interesei par Nika Keiva daiļradi. Tiesa, tajā pašā laikā tas arī nav darbs katram lasītājam. Iespējams, ja klausies pašu Keivu un nesmīkņā par Stīvena Kinga trakajiem amerikas pāķiem, tev arī šis romāns būs pa zobam.

Sapņi un izlikšanās – “Sirds mirst pēdējā” Mārgareta Atvuda

Laulātais pāris Stens un Šērmeina ir piedzīvojuši arī labākus laikus. Savulaik vidusšķiras pārstāvjus ar pašiem savu māju un sapņiem par ģimenes pieaugumu ekonomiskā krīze ir atstājusi vien ar mantību, kas mērāma pāris drēbju kārtās un automobilī, kas kalpo arī kā vienīgais mājoklis un glābiņš no apkārt sirojošajām bandām un noziedzniekiem. Tāpēc laulātie draugi daudz nevilcinoties pieņem iespēju piedalīties Pozitrona projektā, pamīšus pa mēnesim dzīvot te uz brīvām kājām, te cietumā. Taču, lai gan pilsētā Stenu un Šermeinu nodrošina ar cilvēka cienīgu eksistenci, tā uzliek arī pārbaudījumu abu attiecībām un cilvēcībai.

Mārgareta Atvuda ar skalpeli secē pāra emocijas un pārdzīvojumus, beigās laupot jebkādu ticību cilvēcībai.  (MAITEKĻI) Šķiet, pāra attiecības ir tik tālu izpostītas, ka vienīgo glābiņu var sniegt Šermeinas smadzeņu izskalošana, lai viņa mīlētu vienīgi Stenu, taču arī tas beigās pārim tiek savā ziņā atņemts. (MAITEKĻI)

No sociālā projekta, kas izvēršas par gatavo gaļas veikalu, līdz romantiskajai un nevainīgajai 50.gadu estētikai, kas dziļāk ieskatoties izrādās izkurtējusi un sapuvusi vadoņu skrējienā pēc naudas. Un varbūt arī tā ir Atvudas ironija – paši savā mediju vidē nereti redzam tēlus, kas vēsta romantizēto amerikāņu 50.gadu sapni. Tas, ka šo sapni esam vērojuši no attāluma un tas nekad nav bijis mūsu, nebūt nemazina tā pievilcību.

Tomēr vispatiesākie šķiet brīži iekams Stens un Šermeina nonāk Pozitronā. Tad līdz mielēm var izjust pāra izmisumu un mīlestību vienam pret otru, kas izpaužas kā rūpes un smagi lēmumi otra dēļ. Tāpat arī pasaule visapkārt – jā, tā salauzta un draudīga, taču tajā pašā laikā šķiet arī daudz īstāka nekā tas ērtais sapnis, ko pāris bauda dvīņu pilsētas sienās. Grūtības tur pāri cieši kopā, kamēr Pozitrona piedāvātās ērtības dzen tādu kā ķīli starp Stenu un Šermeinu.

Tiesa, romāna noslēdzošā trešdaļa jau sāk atgādināt lētu spiegu romānu un skriešanu pakaļ populārajiem distopiju grāvējiem, kur cilvēks vienkāršais teju vien paša spēkiem spēj iznīcināt ļauno sistēmu. Varbūt arī autores ironija, taču tas, kā sižeta līkločos, intrigās un sazvērestības teorijās pazuda Atvudas rakstības stils, man tomēr liek domāt par pretējo.

VĒRTĒJUMS: 4,5/5. Pat ja beigu daļā Atvuda pati padodas mārketingam, ko citviet tik naski izsmējusi un kariķējusi, tā ir un paliek Atvuda. Tik talantīgas autores aso spalvu nenoplicinās pat vēlme pasērfot līdzi stilīgajiem jauniešiem.

P.S. Lasot romānu, visu laiku prātā atgriezos pie acīmredzot dziļi dvēselē Elvisa Preslija pielūdzēja grāmatveža un dziesminieka Deivida Mailsa (David Myles) ironiskās dziesmas Real Love.

Pieaugšanas sāpes – “Tas” Stīvens Kings

Katram vecumam ir savas grūtums. Derijas Neveiksminieku bandai par to liek pārliecināties asinskārs radība, kurai patīk izlikties par klaunu Penīvaizu un kura mīt pilsētas notekūdeņu sistēmā. Vai tur esi vienpadsmitgadnieks, vai vīrietis ar gludu pakausi pie pusmūža sliekšņa, būt apmierinātām ar dzīvi ir grūti.

Kingam ir nepieciešams redaktors, kurš reāli viņu ienīst. Pasaulslavenajam autoram nāktu tikai par labu kādu reizi ieklausīties cilvēkā, kuru grūti apburt ar dižpārdokļu sarakstus graujošiem pārdošanas rādītājiem, kritiķu slavām un publikas mīlestību. Tas noteikti būtu nācis par labu arī superbiezajam romānam Tas, jo, šķiet, ka pa rindiņai veltīts teju pusei Derijas pilsētiņas iedzīvotāju un citiem elementiem, bez kuriem stāsts būtu funkcionējis tieši tikpat labi. Tajā skaitā arī bez vienpadsmitgadnieku grupņika.

Lai arī kā centos Kingam dot kādus attaisnojumus – sak, cīņa ar To jau tā ir izpostījusi galveno varoņu bērnību – pats akts (no, pun definitely not intended) tā arī nekļuva saprotams. Rožainās bērnības zaudējuma simbolu varēja attēlot arī mazāk pretīgā veidā.

Tāpat nekļuva saprotams arī veids, kā Neveiksminieku klubiņa biedri īsti pieveica To. Romāna ekranizējums visu procesu padara krietni triviālāku un vienkāršajam cilvēkam saprotamāku. Ja filma būtu bijusi pilnībā uzticama grāmatai, diez vai tā būtu guvusi teju tik lielus panākumus kā tai pērn izdevās.

Tiesa, filmā vispār ir grūti iemūžināt Tas tēmas tādā veidā, kā tās aplūkojis Kings. Un zināms taču, ka autoram ar ekranizācijām nav paveicies. Kaut vai pērn iznākušo Dark Tower, par kuru man ir aizdomas, ka filmas veidotāji tikai izlasījuši Vikipēdijas kopsavilkumu, noprazdami, ka stāstā ir tumšs tornis, džeks, kurš māk rīkoties ar pistoli, un vīrietis melnā, kurš stoisko strēlnieku cenšas apturēt ceļā pie šī torņa. To, ka stāsts ir nesalīdzināmi daudzslāņaināks un nozīmīgāks, Holivuda, protams, kārtējo reizi palaidusi garām.

Vai es vainīgajiem, lai arī kas tie būtu, kādreiz piedošu par “Tumšo torni”? NEMŪŽAM!

Par spīti briesmīgajiem notikumiem Derijā Kings uz bērnību raugās ar nostaļģiju. Redz, tad pieaugušo pasaule bija dīvaina, taču mums, bērniem, arī bija savējā ar pašu likumiem, kas bija saprotami. Pieaugot izrādās, ka aizvien neko nesaproti, bērni sāk šķist dīvaini un paša dzimtā pilsētiņa izplešoties maina seju līdz nepazīšanai. Kā jaunais Bils Denbro, tā arī viņa vecākā versija ar kaut ko ir neapmierināta. Tāpat arī pārējie pieaugušie Neveiksminieki nonāk to pašu spēku varā, kas veidoja viņu bērnību.

Nav jābūt literatūzinātniekiem, lai pateiktu, ka Tas nevēsta par bailēm no slepkavnieciska klauna, bet gan par pieaugšanu un kļūdām, kas pieļautas bērnībā atbalsojas visa mūža garumā. Skan visnotaļ nomācoši, ka neveiksmēm, ar kurām saskārāmies, būdami mazi, ir lemts ar mums atgadīties, kad jau esam nopietnā vecumā, taču Neveiksminiekiem galu galā sanāca no izrauties no apburtā loka.

Īpaši man sajūsmināja izstieptā aina, kur Neveiksminieki galu galā iznīcina To, reizē iznīcinot lielāko daļu Derijas, kura it kā saaugusi ar radības nesto ļaunumu. Šķiet, pazūdot Tam arī pati Derija vairs nevar pastāvēt, it kā tās paši pamati būtu iznīcināti.

VĒRTĒJUMS:3,5/5. Lai piedod man Kings, bet romāns ir par garu. Tajā ir par daudz liekā, un šķiet šajā mirklī lasītājs redz aisberga lielāko daļu, kamēr mazākā daļa palikusi pie paša autora vai saudzīgā redaktora grīdas. Parasti jau ir otrādi – mazākais lasītājiem, lielākā daļa autora prātā.

Tagad teju bail ķerties klāt atlikušajam Dark Tower eposam un vēl vienam Kinga grafomānijas paraugam – The Stand.

Nav tā, ka man būtu bail no biezām grāmatām, taču tās ir CIK LAPPUSES?

%d bloggers like this: